Kad bērnībā, bērnībā
Man tika pāri nodarīts,
Es pasteidzos, pasteidzos
Tad māti uzmeklēt tūlīt,
Lai ieķertos, ieķertos
Ar rokām viņas priekšautā,
Un māte man, māte man
Tad pasmējusies teica tā:
Dāvāja, dāvāja, dāvāja Māriņa
Meitenei, meitenei, meitenei mūžiņu,
Aizmirsa, aizmirsa, aizmirsa iedot vien
Meitenei, meitenei, meitenei laimīti.
Tā gāja laiks, gāja laiks,
Un nu jau mātes līdzās nav.
Vien pašai man, pašai man
Ar visu jātiek galā jau,
Bet brīžos tais, brīžos tais,
Kad sirds smeldz sāpju rūgtumā,
Es pati sev, pati sev,
Tad pasmējusies saku tā:
Dāvāja, dāvāja, dāvāja Māriņa
Meitenei, meitenei, meitenei mūžiņu,
Aizmirsa, aizmirsa, aizmirsa iedot vien
Meitenei, meitenei, meitenei laimīti.
Kā aizmirsies, aizmirsies
Man viss jau dienu rūpestos!
Līdz piepeši, piepeši
No pārsteiguma satrūkstos,
Jo dzirdu es, dzirdu es,
Kā pati savā nodabā
Čukst klusiņām, klusiņām
Jau mana meita smaidot tā:
Dāvāja, dāvāja, dāvāja Māriņa
Meitenei, meitenei, meitenei mūžiņu,
Aizmirsa, aizmirsa, aizmirsa iedot vien
Meitenei, meitenei, meitenei laimīti.
|
