Es esmu tava nogrimusī pils,
Kas klejotājiem naktīs ceļu māna.
Es esmu tava noklīdusī sirds,
Kas ir tik trausli veidota no māla.
Ir laiks, kad gribas man tik skaļi kliegt,
Vareni, lai nodreb ļaudis,
Kuri melos stieg.
Kāpēc jāzin, diena ir vai nakts?
Kāpēc jāzin, cik tavs pulkstens rāda?
Vai nav vienalga, kura ir tā takts,
Kas tavos sapņos skan tik spalga?
Ir laiks, kad gribas tev tik skaļi kliegt,
Vareni, lai nodreb ļaudis,
Kuri melos stieg.
Bet nesteidz vēl tik ātri prom,
Kad logos gaisma aust.
Tu - mana pils, man vajag tevi
Savos sapņos paust.
Un bezmiegs mans uz mūžu pazudīs,
Es būšu klejotājs, kas ceļu atradīs.
|
